Kas ir tas, kas liek mums domāt, ka neesam savā vietā... Tā ir nepilnvērtības sajūta? Tā ir iekšējā balss, vai sabiedrības spiediens? Vai varbūt tas ir tādēļ, ka darbs no Tevis ņem, bet nesniedz pat ne kripatiņas labo emociju un gandarījumu? Iespējams, ka tas ir visa iepriekš minētā kopums, bet ko darīt, ja esi sapratusi, ka pašlaik neesi savā vietā? Tad ir jāatbild uz jautājumu, vai zini, ko vēlies darīt esoša darba vietā?
Ja- jā, tad viss ir pavisam vienkārši- sāc rīkoties, neatliec un ej uz savu mērķi, lai cik tas liekas nereāls un tāls, jo ātrāk sāksi rīkoties, jo ātrāk tava dzīve mainīsies! Iespējams, ka tev būs nepieciešams, kāds grūdiens vai iedrošinājums, bet zini, ka viss sakārtosies, vienkārši ir jāsāk, katru dienu izdari kaut vienu lietu, kas var tuvināt tevi mērķim, un tu redzēsi, ka arvien vairāk un ātrāk viss norisināts it kā pats no sevis. Izlasi arī turpinājumu, jo tie paši ieteikumi meklēt drosmi un rīkoties ir arī tad, ja nezini, ko no dzīves vēlies.
Ja atbilde ir nē, tad nenokar degunu, jo esmu reāls piemērs tam, ka dzīvi ir iespējams mainīt līdz pilnīgai nepazīšanai, esmu gada laikā, sapratusi, ka neesmu savā vietā, esmu aizgājusi no darba un no savas profesijas, veltījusi laiku sevis izzināšanai, iestājusies augstkolā, nomainījusi darbības sfēru un uzdrošinājusies lietas, ko vēl pirms pavisam neilga laika varēju tikai sapņot! Īstenībā vislielākās pārmaiņas manā dzīvē notika pusgada laikā, no brīža, kad aizgāju no darba, jo pirmo pusgadu es sevi grauzu un lauzu, nespēju pieņemt, ka viss ieguldītais laiks un vēlme sevi pierādīt profesijā būs kaķim zem astes, es taču biju paraugmeitene, vismaz man labpatikās tā domāt, visi vienmēr ar apbrīnu māj ar galvu, ja nosaucu savu nodarbošanos, ar atzinību izturas, kad jautājumi skar manu darbu. Bet tajā pašā laikā, lai vai kā es lepotos ar savu darbu, sasniegumiem vai uzslavām, iekšā man gribas kliegt un raudāt vienlaicīgi! Es katru dienu tuvojoties darbam iekšēji nomiru no bēdām, ka atkal ir jādara tas, ko nevēlos, protams, ka tas ietekmēja attiecības arī ar apkārtējiem, par ko man ir visvairāk žēl, pat tie gadi, ko pavadīju mācoties un strādājot nav tik ļoti žēl kā sabojātās attiecības, bet acīm redzot tā bija mana mācībstunda, un arī to cilvēku mācībstunda, esmu piedevusi visiem un lūgusi arī piedošanu, zinu, ka galu galā mēs paši neko nelemjam, viss jau sen ir zvaigznēs ierakstīts, ja tā tam bija jānotiek, tad tas ir arī jāpieņem, nav ko rakņāties pa pagātni un atkal un atkal uzjundīt veco, nelabo mākoni. Man gribas pat teikt, ka piedzimt no jauna ir kaut kas fantastisks, bet skumjākais ir tas, ka no sākuma ir jānomirst, lai piedzimtu no jauna, un brīdis, kad būsi tuvu galējam solim arī ir izšķirošais, vai tev būs spēka nepadoties, vai atradīsi palīdzīgu roku un motivāciju turpināt! Nekas šajā pasaulē mums nepieder, mēs visi esam šeit tikai uz laiku, un šāda attieksme man mainīja domāšanu tik ļoti, ka es vispār vairs neiespringstu uz konkrētām lietām, jā, protams, ka es arī vēlos labi dzīvot, es saprotu, ka nauda ir enerģija un par to var nopirkt emocijas un baudu, bet es saprotu arī to, ka visu pasaules naudu nopelnīt nevar un nevajag arī! Daudz svarīgāk ir darīt to, kas liek tev justies vajadzīgam, darīt to darbu, ar kuru vari palīdzēt kādam un nenodarīt pāri it ne vienam, tajā skaitā arī sev. Katrs labais darbs mūs tikai dara stiprākus, pat, ja liekas, ka dzīve ir netaisna, tu taču nezini, kādēļ tagad tieši tā notiek, iespējams, ka varēja būt vēl 1000x sliktāk. Beidziet sevi salīdzināt un pielīdzināt citiem, beidziet vadīties pēc sabiedrības standartiem! Cik ļoti grūti tas ir! Ļoti, nežēlīgi, neiedomājami grūti, jo mēs visi domājam, ka esam baigi stiprie, ka esam patstāvīgi un neviens mūs neiespaido! Bet pati pirmā mūsu ieprogrammēšana jau sākas brīdī, kad piedzimstam, mēs nokopējam mūsu vecāku domas un attieksmi pret dzīvi, lietām un cilvēkiem. Man ir paši lieliskākie un labākie vecāki, ko es vien spētu vēlēties, bet arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ es tik vēlu spēru soli pretī savai laimei, proti, es nevēlējos viņus sāpināt, es sapotu, ka viņi ir auguši citā laikā, viņiem ir citi uzskati un man līdz sirds dziļumiem sāp sirds, ja es ar savu rīcību viņus sāpinu. Bet arī tās bija manas prāta lamatas, jo viņi man neko nepārmeta, neko nenosodīja, viņiem izrādās ir vienalga, ko es daru, ja vien es esmu laimīga. Un te nu es atkal biju, palikusi ar muti vaļā, jo kā parasti biju pati visu izdomājusi un pieņēmusi kā patiesību. Mūsu prāts un izdoma ir mūsu lielākie ienaidnieki, ja mēs spētu rīkoties tā kā liek mūsu sirds, es domāju, ka mēs visi būtu laimīgāki. Un pat, ja vecāki neatbalsta tevi ceļā uz savu sirds aicinājumu, pacieties un nenosodi viņu, viņi tiešām tev vēl to labāko, un iespējams viņu vīzijā tu esi dakteris nevis, piemēram, florists, bet ja tavs aicinājums ir būt floristam, tad esi! Esi laimīgākais un labākais florists, ko vien vari iedomāties, dari darbu tā, ka nav divu domu- tu esi savā vietā, jo dāvā cilvēkiem to, ko viņi vēlas, ieguldot vismilzīgāko mīlestību un darbu savā jomā! Un, ja tas nesīs gandarījumu tev, to novērtēs arī citi cilvēki un vecāki vai tuvākie cilvēki, kas sākumā, iespējams, nemaz negribēja ne dzirdēt par šādu iespēju, tagad viņi būs lepni un laimīgi, jo tieši tāda būsi tu! Tu taču noteikti esi dzirdējusi, ka mēs citos atspulguļojam sevi pašu, tapēc, visdrīzāk, ka tev pašai ir bailes, lai mainītos un mainītu dzīvi, bet tavā vietā neviens cits to izdarīt arī nevar, ir jāmeklē iespējas un domu biedri, kas var palīdzēt, ieteikt un uzmundrināt, ja dūša sašļūk papēžos, bet viss lielais darbs būs jāpaveic pašai. Bet, hei- viss ir iespējams! Jebkurā vecumā, jebkurā profesijā, vienkārši paļaujies, ka kāds tevi vada, nenotiks nekas, kas nav paredzēts- nebūs sliktāk vai labāk, būs tieši tā kā tam ir jābūt, un te nu tu neko nevari ietekmēt, ļaujies un mīli to, kas tev ir dots!
Ja- jā, tad viss ir pavisam vienkārši- sāc rīkoties, neatliec un ej uz savu mērķi, lai cik tas liekas nereāls un tāls, jo ātrāk sāksi rīkoties, jo ātrāk tava dzīve mainīsies! Iespējams, ka tev būs nepieciešams, kāds grūdiens vai iedrošinājums, bet zini, ka viss sakārtosies, vienkārši ir jāsāk, katru dienu izdari kaut vienu lietu, kas var tuvināt tevi mērķim, un tu redzēsi, ka arvien vairāk un ātrāk viss norisināts it kā pats no sevis. Izlasi arī turpinājumu, jo tie paši ieteikumi meklēt drosmi un rīkoties ir arī tad, ja nezini, ko no dzīves vēlies.
Ja atbilde ir nē, tad nenokar degunu, jo esmu reāls piemērs tam, ka dzīvi ir iespējams mainīt līdz pilnīgai nepazīšanai, esmu gada laikā, sapratusi, ka neesmu savā vietā, esmu aizgājusi no darba un no savas profesijas, veltījusi laiku sevis izzināšanai, iestājusies augstkolā, nomainījusi darbības sfēru un uzdrošinājusies lietas, ko vēl pirms pavisam neilga laika varēju tikai sapņot! Īstenībā vislielākās pārmaiņas manā dzīvē notika pusgada laikā, no brīža, kad aizgāju no darba, jo pirmo pusgadu es sevi grauzu un lauzu, nespēju pieņemt, ka viss ieguldītais laiks un vēlme sevi pierādīt profesijā būs kaķim zem astes, es taču biju paraugmeitene, vismaz man labpatikās tā domāt, visi vienmēr ar apbrīnu māj ar galvu, ja nosaucu savu nodarbošanos, ar atzinību izturas, kad jautājumi skar manu darbu. Bet tajā pašā laikā, lai vai kā es lepotos ar savu darbu, sasniegumiem vai uzslavām, iekšā man gribas kliegt un raudāt vienlaicīgi! Es katru dienu tuvojoties darbam iekšēji nomiru no bēdām, ka atkal ir jādara tas, ko nevēlos, protams, ka tas ietekmēja attiecības arī ar apkārtējiem, par ko man ir visvairāk žēl, pat tie gadi, ko pavadīju mācoties un strādājot nav tik ļoti žēl kā sabojātās attiecības, bet acīm redzot tā bija mana mācībstunda, un arī to cilvēku mācībstunda, esmu piedevusi visiem un lūgusi arī piedošanu, zinu, ka galu galā mēs paši neko nelemjam, viss jau sen ir zvaigznēs ierakstīts, ja tā tam bija jānotiek, tad tas ir arī jāpieņem, nav ko rakņāties pa pagātni un atkal un atkal uzjundīt veco, nelabo mākoni. Man gribas pat teikt, ka piedzimt no jauna ir kaut kas fantastisks, bet skumjākais ir tas, ka no sākuma ir jānomirst, lai piedzimtu no jauna, un brīdis, kad būsi tuvu galējam solim arī ir izšķirošais, vai tev būs spēka nepadoties, vai atradīsi palīdzīgu roku un motivāciju turpināt! Nekas šajā pasaulē mums nepieder, mēs visi esam šeit tikai uz laiku, un šāda attieksme man mainīja domāšanu tik ļoti, ka es vispār vairs neiespringstu uz konkrētām lietām, jā, protams, ka es arī vēlos labi dzīvot, es saprotu, ka nauda ir enerģija un par to var nopirkt emocijas un baudu, bet es saprotu arī to, ka visu pasaules naudu nopelnīt nevar un nevajag arī! Daudz svarīgāk ir darīt to, kas liek tev justies vajadzīgam, darīt to darbu, ar kuru vari palīdzēt kādam un nenodarīt pāri it ne vienam, tajā skaitā arī sev. Katrs labais darbs mūs tikai dara stiprākus, pat, ja liekas, ka dzīve ir netaisna, tu taču nezini, kādēļ tagad tieši tā notiek, iespējams, ka varēja būt vēl 1000x sliktāk. Beidziet sevi salīdzināt un pielīdzināt citiem, beidziet vadīties pēc sabiedrības standartiem! Cik ļoti grūti tas ir! Ļoti, nežēlīgi, neiedomājami grūti, jo mēs visi domājam, ka esam baigi stiprie, ka esam patstāvīgi un neviens mūs neiespaido! Bet pati pirmā mūsu ieprogrammēšana jau sākas brīdī, kad piedzimstam, mēs nokopējam mūsu vecāku domas un attieksmi pret dzīvi, lietām un cilvēkiem. Man ir paši lieliskākie un labākie vecāki, ko es vien spētu vēlēties, bet arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ es tik vēlu spēru soli pretī savai laimei, proti, es nevēlējos viņus sāpināt, es sapotu, ka viņi ir auguši citā laikā, viņiem ir citi uzskati un man līdz sirds dziļumiem sāp sirds, ja es ar savu rīcību viņus sāpinu. Bet arī tās bija manas prāta lamatas, jo viņi man neko nepārmeta, neko nenosodīja, viņiem izrādās ir vienalga, ko es daru, ja vien es esmu laimīga. Un te nu es atkal biju, palikusi ar muti vaļā, jo kā parasti biju pati visu izdomājusi un pieņēmusi kā patiesību. Mūsu prāts un izdoma ir mūsu lielākie ienaidnieki, ja mēs spētu rīkoties tā kā liek mūsu sirds, es domāju, ka mēs visi būtu laimīgāki. Un pat, ja vecāki neatbalsta tevi ceļā uz savu sirds aicinājumu, pacieties un nenosodi viņu, viņi tiešām tev vēl to labāko, un iespējams viņu vīzijā tu esi dakteris nevis, piemēram, florists, bet ja tavs aicinājums ir būt floristam, tad esi! Esi laimīgākais un labākais florists, ko vien vari iedomāties, dari darbu tā, ka nav divu domu- tu esi savā vietā, jo dāvā cilvēkiem to, ko viņi vēlas, ieguldot vismilzīgāko mīlestību un darbu savā jomā! Un, ja tas nesīs gandarījumu tev, to novērtēs arī citi cilvēki un vecāki vai tuvākie cilvēki, kas sākumā, iespējams, nemaz negribēja ne dzirdēt par šādu iespēju, tagad viņi būs lepni un laimīgi, jo tieši tāda būsi tu! Tu taču noteikti esi dzirdējusi, ka mēs citos atspulguļojam sevi pašu, tapēc, visdrīzāk, ka tev pašai ir bailes, lai mainītos un mainītu dzīvi, bet tavā vietā neviens cits to izdarīt arī nevar, ir jāmeklē iespējas un domu biedri, kas var palīdzēt, ieteikt un uzmundrināt, ja dūša sašļūk papēžos, bet viss lielais darbs būs jāpaveic pašai. Bet, hei- viss ir iespējams! Jebkurā vecumā, jebkurā profesijā, vienkārši paļaujies, ka kāds tevi vada, nenotiks nekas, kas nav paredzēts- nebūs sliktāk vai labāk, būs tieši tā kā tam ir jābūt, un te nu tu neko nevari ietekmēt, ļaujies un mīli to, kas tev ir dots!
Komentāri
Ierakstīt komentāru